Emīlija Lokhārta “Mēs bijām Meļi”

Pēc aptuveni nedēļas ilgas pauzes, esmu atkal paņēmusi rokās grāmatu. Visam par vainu bija wattpad.  Hmm, es to nosauktu par vietu, kur ikkatrs var kļūt par rakstnieku un aizrautīgu lasītāju. Wattpad`ā ir divdesmit divi žanri , sākot ar šausmu, fantāziju žanriem un beidzot ar fanstāstiem jeb labāk pazīstams kā fanfiction. Tā jau trīs gadus wattpad`s man ir kā guilty pleasure, jo, ja atsāku lasīt, apstāties vairs nevaru. Šis izklausās kā sponsorēta reklāma, bet nē. Stāstu šo, jo tieši tā es sāku aizrauties ar grāmatu lasīšanu, no stāstiem sapratu kāda žanra grāmatas man varētu patikt. Viena vienīgā neērtība, kas dažus nobremzēs, visi stāsti ir angļu valodā, taču tā ir lieliska iespēja bagātināt vārdu krājumu un labāk izprast svešvalodu.  Starp citu, ja esat lietas kursā par top grāmatām, noteikti esat dzirdējuši par Annas Todas AFTER. Pēc mūsu tikšanās. Tad nu lūk, tās grāmatas pirmsākumi ir tieši wattpad`ā, kur Anna, būdama parasta fane, pašai nezinot, sākusi savu rakstnieces karjeru. Lieki piebilstot, tās arī esmu vairāk kārtīgi izlasījusi, tagad to-read sarakstā tik jāpievieno grāmatas izdevums. Un vēl. Manuprāt, After sērija ir kā Fifty Shades of Grey triloģija, tikai jaunākam lasītāju pulkam. 


Tad nu tagad runājot par izlasīto grāmatu.

Sinklēri ir atlētiski, gari un izskatīgi. Mēs esam sena un turīga demokrātu ģimene. Mūsu smaidi ir plaši, mūsu zodi stūraini, un mūsu tenisa serves- agresīvas.

Stāsts ir par kuplu Sinklēru ģimeni, kas katru vasaru pavada brīvdienas uz privātas salas. Viss šķita perfekti- viņiem ir nauda, liela ģimene, sala, neskaitāmie īpašumi. Bet tad notiek, vairākas nelaimes, pirmā- vecmāmiņas nāve. Meitas nevar sadalīt mantojumu, kaut arī vectēvs vēl ir dzīvs. Katra meita izdomā kādu iemeslu, lai iegūtu arvien lielāku mantojuma daļu.  Stāsta galvenā varone Keidensa, māsīca Mirrena, brālēns Džonijs un viņa draugs Gets, kuru Keidensa ļoti mīlēja, ir Meļi. Meļi ir nešķirami, kopā it visur. Viņu moto varētu būt viens par visiem, visi par vienu.

Piecpadsmitās vasaras beigās notika vēl kas. Kādu vakaru, nesaprotamu iemeslu dēļ, Keidensa devās peldēt viena. Vēlāk viņu atrada smiltīs, vēl daļēji ūdenī.  Viņa visticamāk bija aizpeldējusi par tālu un sasitusi galvu pret kādām klintīm. Pēc nelaimes Keidensa neko neatcerējās par notikušo, viņu nepārtraukti piemeklēja galvassāpes, kas traucēja ikdienā. Ārsti ieteica ģimenes locekļiem neko neteikt, viņai pašai ir jāmēģina visu atcerēties, arī ieteica tuvāko laiku nebraukt uz salu. Tikai aiznākošajā vasarā Keidensai mamma atļāva doties pie  Meļiem.

Šī sala ir mūsu. Šeit kaut kādā veidā mēs vienmēr būsim jauni.

Viņai bija sakrājušies tik daudz jautājumu. Kas notika? Kāpēc viņa viena gāja ūdenī ? Kur bija viņas drēbes ?  Kāpēc neviens no Meļiem neatbildēja uz meitenes sūtītajām vēstulēm ? Atbildes viņa nekad nesaņēma, visi aizbildinājās ar vienu un to pašu teikumu- Mēs neko nedrīkstam stāstīt, kad pienāks laiks tu visu atcerēsies. Pavadot vairāk laika uz salas, Keidensa sāka atcerēties mirkļus no piecpadsmitās vasaras. Atmiņu pa atmiņai viņa liek tās vasaras puzli. Trūkst tikai viens gabaliņš- tas liktenīgais vakars. 

Toreiz dzīve ir skaista.
Mēs, četri meļi, mēs vienmēr esam bijuši.
Mēs vienmēr būsim.

Ja kāds jautā, kā grāmata beidzas, melojiet.


Brīdī, kad galvenā varone iekļuva nelaimē, es ne mirkli nejutu līdz. Dīvaini. Tas notikums bija aprakstīts īsi un miglaini, bet ar domu, lai pats lasītājs kopā ar Keidensu atklāj, kas tieši tovakar notika. Grāmata sadalīta piecās daļas. Sākotnēji nevarēju saprast kāpēc autore izvēlējās rakstīt grāmatu ar tik īsiem teikumiem. Daži likās pat aprauti, dažus viņa atkārtoja vairākkārtīgi, it kā kaut ko uzsvērdama.  Tikai piektajā daļā visu sāku saprast. Grāmatu ar tik kardinālām beigām iepriekš nebiju lasījusi. Divas reizes pārlasīju pēdējās nodaļas, vienkārši nespēju noticēt.  Lai arī atsauksmes ir dažādas, un goodreads lapā tā novērtēta tikai ar 3.85 zvaigznēm, man ļoti patika. Grāmata, kuru es nekad neaizmirsīšu, jo tā mani pārsteidza nesagatavotu. Grāmata ir atzīta par 2014.gada labāko jauniešu romānu. Noteikti izlasāma. 

Nekad nesēdies telpas aizmugurē. Uzvarētāji sēž priekšā.

mc493s-bijc481m-mec4bci-1Anžela. 

Linda Nemiera ”Sofijas noslēpums”

Rīts iesākās pavisam drūmi un lietaini. Laikam jau daba raudāja, jo aizvadīts pirmais vasaras mēnesis. Nodomāju, ka šī būtu lieliska diena, lai iesāktu lasīt kādu grāmatu. Šobrīd uz mana izlasāmo grāmatu plaukta stāv Džordža Orvela 1984, ar kuru man iet gaužām lēni, visiem labi pazīstamais romāns Viena diena, un tomēr devu priekšroku pašai svaigākai no visām. Sofijas noslēpums ir jaunākais latviešu rakstnieces Lindas Nemieras darbs. Devos uzvārīt kārtīgu krūzi tējas un sākt atklāt Sofijas noslēpumu.


Maruta un Veronika ir draudzenes kopš bērnu dienām, abas aizraujas ar vēsturi. Veronika ir gide Vecrīgā, bet Maruta pusgadu strādā pie kāda pētījuma Roterdamas universitātē. Draudzene, atgriežoties Latvijā, pierunā Veroniku paņemt atvaļinājumu un doties uz Stambulu. Tieši tur, Svētās Sofijas katedrālē, slēpjas kāds noslēpums, ko vēsturnieces kāro atklāt. Noslēpums ir pavedieni, par to, kur tieši atrodas viena no meklētākajām vietām pasaulē-Atlantīda.

Pat ja neizdotos atrast neko saistībā ar Atlantīdu, tā bija iespēja paciemoties īstos arheoloģiskajos izrakumos, aplūkot senatnes liecības un ieelpot pazemē iekonservēto sendienu dvašu.

Šķetinot pavedienu pa pavedienam, sievietes nonāk Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā. Marutai un Veronikai uz papēžiem min kāds vīrietis, kas viņas ir izsekojis jau no pašas Rīgas.

Rīgā mūs apzaga, Trabzonā iespundēja pagrabā, Stambulā gandrīz aplaupīja, bet tagad kāds psihopāts atstāja ceļa malā nomirt.

Vai viņas spēs atklāt Sofijas noslēpumu, kas gadsimtiem tiek rūpīgi sargāts, vai tomēr atmetīs visam ar roku un dosies mājās ?

Mūsu brālība tic, ka nav lielāka soda kā mirt neziņā. Tad dvēsele nespēj pieņemt reinkarnāciju, jo to nomoka iepriekšējā dzīvē neatbildētie jautājumi. 

9789934060731


Atstumj grāmatas ar ikdienišķo sarunvalodas stilu, taču šoreiz man tas tīri patika. Sarunvaloda šajā grāmatā ir kā garšviela, kas pasakainu maltīti padara vēl labāku. Tēli bija tik reāli un dabiski, tā vien gribējās doties līdz draudzenēm un kopā atklāt noslēpumu. Netraucēja arī lielais kultūras vēstures faktu daudzums, patiesi bija interesanti uzzināt ko jaunu. Faktu daudzumu papildina skaistas fotogrāfijas no stāstā svarīgākajām vietām. Grāmata, kuru lasot varēsi  pasmieties un pat sajust nelielu spriedzi. Sofijas noslēpums noteikti ir iekļaujams vasaras must read sarakstā!

Anžela.

Mišels Bisī “Meklējot Spāri”

Doma, par sava bloga izveidošanu, galvā klīda kādu laiku. Iepriekš savos iespaidos par grāmatām dalījos skolas blogā- domapiedomas, taču vēlējos izveidot kaut ko savu. Lasu katru brīvu brīdi. Pirms pāris gadiem ar grāmatām biju uz Jūs, bet vajadzēja atrast tikai pareizo lasāmvielu un atrauties vairs nevaru.

So many books, so little time. Read while you can, because knowledge never gets old.


Nesen izlasītā grāmata Meklējot Spāri ir trilleris par pavisam neparastu aviokatastrofu. Kas tajā ir tik neparasts ? 1980. gada 23. decembrī lidmašīna, kas lidoja reisā no Stambulas uz Parīzi, avarēja kalnos uz Francijas un Šveices robežas. Tajā naktī lidoja simt sešdesmit deviņi pasažieri un apkalpes locekļi, no tiem izdzīvoja tikai viens- trīs mēnešus veca meitenīte. Šķiet stāsts šeit varētu beigties, jo meitenīti paņems audzināšanā viņas vistuvākie radinieki, taču tas vairs nebūtu tik interesanti. Lidmašīnā lidoja divas meitenītes, Liza Roza Karvila un Emīlija Vitrāla, abām bija trīs mēneši. Karvili ir bagāta un ietekmīga ģimene, turpretī Vitrāli smagi strādā, lai sapelnītu naudu iztikai.

Pašā stāsta sākumā iedomājos, kāpēc gan nevarētu veikt DNS analīzes ? Protams, esmu tik zinātkāra un devos plašajā tīmeklī, lai noskaidrotu, kad tad īsti sākās DNS testu izmantošana. Septiņus gadus pēc katastrofas- 1987. gadā. Turpinot lasīt stāstu, sapratu, ka mani meklējumi ir bijuši lieki. Autors jau paredzēja, ka lasītājam radīsies šāds jautājums, tāpēc visu pats veiksmīgi paskaidroja.

Tiesa pēc ilgstošas izmeklēšanas paziņo meitenes identitāti, tomēr Karvilus šis lēmums nepamierina. Viņi nolemj nolīgt privātdetektīvu Kredilu Lielhercogu. Viņam ir doti astoņpadsmit gadi, lai atrisinātu šo lietu, proti, līdz meitenītes pilngadībai. Detektīvs atklāja, kas ir izdzīvojusī meitene, taču, vēl nepaspējis nevienam paziņot par atklājumu, tiek nogalināts. Lielhercogs apkopoja izmeklēšanas rezultātus dienasgrāmatā un pirms nāves atdeva tos Spārei, tā žurnālisti bija nodēvējuši meitenīti. Dienasgrāmatā trūka tikai atbildes, kas tad ir Spāre- Karvila vai Vitrāla ?

Ak Spāre,
Tev trausli spārni.
Man sadragāta kabīne…


Lasītājs dodas ceļojumā detektīvam no Parīzes līdz pat pašai Stambulai, pa ceļam apmeklējot Mont Terrible kalnu, kur tad notika šī katastrofa. Amazon.com Meklējot Spāri ir nosaucis par psiholoģisku trilleri, nepiekrist tam nevar. Visu stāsta laiku autors manipulē ar lasītāju, lai viņam nerastos liekas aizdomas par detektīva izmeklēšanu un lai pārsteigtu ar neiedomājamām beigām. Grāmatā liels akcents ir likts uz cīņu, kurā ģimenes vēlās uzzināt patiesību par jebkādu cenu. Patiesība, kas maksāja vairākas dzīvības, izpostītus likteņus un sabojātu bērnību. Kārtējo reizi pierādās tas, ka par naudu tu nevari iegūt visu ko vēlies.

Anžela. 

IMG_0623.JPG